Pēc smagas mugurkaula traumas Māris Dzelzskalns kļuva daļēji paralizēts un ir spiests pārvietoties ratiņkrēslā. Dzīve cilvēku ir satriekusi fiziski, bet viņa garīgais spēks ir izrādījies stiprāks. Laimi un piepildījumu Māris ir atradis glezniecībā. Ja uz audekla ir krāšņas, atvērušās magones, sarkanu un oranžu magoņu lauki — tūkstošiem magoņu, iespējams, gleznas autors ir Māris Dzelzskalns. 

 

Kad vienas durvis aizveras 

 

Māris ar ģimeni dzīvo Ādažos, jauno daudzstāvu māju rajonā, iepretim pļavai, sīkam mežiņam un ezeram. Uz Dzelzskalnu pirmā stāva dzīvokli ved slīpa, bruģēta taciņa. Stiklotās durvis atver glīts vīrietis brieduma gados. Runājot ar Māri, tas, ka viņš ir cilvēks ar īpašām vajadzībām, kurš pārvietojas ratiņkrēslā, nemanot aizslīd aizkadrā, jo pirmām kārtām viņš ir vīrs, tēvs, gleznotājs, ekonomiski, politiski, sociāli aktīvs cilvēks. Tomēr sarunas gaitā pamazām atklājas arī cita, ne tik saulaina aina — smagie pārbaudījumi un ciešanas, kam viņš gājis cauri, samierināšanās un pieņemšana, jaunas dzīves jēgas un motivācijas meklējumi. 

 

Pirms gadiem divdesmit Māris no gleznošanas bija tik tāls kā Zeme no Marsa. 1994. gadā, būdams divdesmit vienu gadu vecs, viņš pabeidza Ugunsdrošības tehnisko skolu, pēc tam absolvēja Maskavas Augstāko ugunsdrošības tehnisko skolu, kur ieguva ugunsdrošības inženiera grādu. Desmit gadu viņš nostrādāja Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā. Sekoja autoavārija, kurā Māris guva smagu muguras traumu.

 

Viņš bez žēlošanās un iekšēja naida par netaisnīgo likteni ne vien pieņem smagus dzīves sitienus, bet arī izmanto to radītās iespējas. Teiciens — kad vienas durvis aizveras, to vietā Dievs atver daudzas citas — attiecas uz Māri. Būdams piesaistīts pie ratiņkrēsla, Māris sāka strādāt Labklājības ministrijā, kur virzīja jautājumus par vienlīdzīgām iespējām invalīdiem, vadīja Latvijas Televīzijas raidījumu Kopā, bija Invalīdu lietu nacionālās padomes sekretārs. 2010. gada Saeimas parlamenta deputāts.

 

Mākslas pielūdzēju pulks 

 

"Te ir mana darbnīca, virtuve un viesistaba” atpakaļgaitā veikli iestūrējis stūrī, plašajai telpai roku pārlaiž Māris. Istaba paplašināta, lai Māris pa to varētu ērti pārvietoties. Viņš sakrusto rokas uz vēdera un smejas, ka esot uzbarojies, slimība liedz uztrenēt vēdera presi. Lai gan nopietns ārstēšanās cikls viņam vēl priekšā, sarunas laikā no Māra neatskan ne pušplēsta vārda žēlabainā intonācijā, viņš visu laiku joko — par sevi, kaitēm, dzīvi. Humors ir vairogs, kuram likstas netiek cauri. Neraugoties ne uz ko, viņš ir vīrietis, kas veido karjeru, apgādā ģimeni, domā perspektīvā. Tas liecina par personības lielumu, jo ir tik daudz vīriešu, kas staigā uz divām kājām, bet uz zemes neturas — ir nevīrišķīgi, bezatbildīgi, vārgulīgi un visu laiku žēlojas. 

 

Cilvēka patiesā varēšana un spējas atklājas kritiskās situācijās, lūzuma punktos. Švīkstoņa uz audekla, tūkstošiem triepienu, krāsu smarža, adrenalīns, radoša uzvara — Māris mālē ātri, ar aizrautību un prieku, pat sajūsmu. Gleznu fotogrāfijas viņš ievieto portālā draugiem.lv, kur no vairāk nekā sešpadsmit tūkstošiem draugu izveidojies visai plašs Māra mākslas cienītāju pulks. Māris atbild uz desmitiem vēstuļu dienā un bez dižiem māksliniekiem raksturīgās vīzdegunības pieņem pasūtījumu darbus. Daiļrades pielūdzējas draugos koķeti jautā: "Vai Tu esi viens?" Nākas paskaidrot, ka viņam ir sieva un trīs bērni.

 

Dzelzskalnu mājās tikpat kā nav gleznu — dažas, ko redzu pie sienas, ir jau pārdotas. Teju apžuvušas, gleznas aizceļo pie jaunajiem īpašniekiem. Skatos uz Māra gleznām un prātoju, kāpēc tās patīk gan ministriem un sausiņiem ierēdņiem, gan mākslas pazinējiem un izsmalcinātiem estētikas baudītājiem. Tās aizkustina puišus no tautas un sirmas kundzītes, kas tīksminās par kaķu fotogrāfijām un tamborētām sedziņām. Puse no Māra gleznām aizceļo ārpus Latvijas robežām — uz visām Eiropas valstīm, Ameriku, Kanādu, Austrāliju, Krieviju un citur. Īpaši viņa darbi iecienīti to tautiešu vidū, kas devušies dzīvot uz ārzemēm. Plašie, dāsnie triepieni, kuros nav žēlotas košas krāsas, stāsta par milzīgu dzīvotgribu un neizsīkstošu cerību, ko intuitīvi, varbūt instinktīvi sajūt ikviens cilvēks, neatkarīgi no izglītotības, intelekta un sociālā statusa. 

 

Man ar tām puķēm... 

 

Māris sāka mācīties zīmēt jau bērnībā, tomēr talantu neattīstīja, jo padomju laikos krāsas nevarēja dabūt un tās bija dārgas. Pirms astoņiem gadiem viņš atkal piesēdās pie molberta. Sākumā nekas labs nesanāca, bet spēlēšanās ar krāsām un tēliem viņam sagādāja baudu. Gleznošana bija relaksācija, prāta attīrīšana no domu sārņiem, bezgala skaists ceļojums paša radītā puķu pasaulē.

 

Gleznoju katru dienu,” viņš saka. Disciplīna, regularitāte, darbs, un rezultāts būs! “Ja jūs uzcītīgi katru dienu kaut ko darāt, ar laiku sāk izdoties,” savus panākumus glezniecībā skaidro Māris. 

 

Viņš neparko negrib, lai viņam piedēvē nopelnus, cildina un sauc par mākslinieku. “Es ļoti labi apzinos, ka tas, ko daru, ir neprofesionāli. Es gleznoju viegli, ar foršu sajūtu, un, ja kādam tas patīk, nu, super! Cilvēki atnāk, skatās mirdzošām acīm, priecājas un nopērk. Ko vēl vairāk vajag?”

 

“Man ar tām puķēm...” viņš dziļdomīgi novelk. Bagātīgi sakuplojuši ceriņi tiecas uz augšu, pie dzeltenas saules gaismas. Koši sarkanu magoņu lauks stiepjas līdz horizontam, atvērušos rožu tuvplāni reibina, baltas ūdensrozes zilā ūdenī var gandrīz vai aptaustīt. Puķes ir galvenās aktrises uz Māra audeklu skatuves. Viņa bildes ir viegli uztveramas, nesamocītas, kā lirisks dzejolis ar savu iekšējo ritmu un atskaņām. Trakoti skaistas, bez defektiem — pati pilnība, gandrīz netaisnīga uz nepilnīgās ikdienas dzīves fona. 

 

“Tā Ziemassvētku aina ir pārspīlēta, dabā nav tādu krāsu, bet man gribējās,” Māris rāda uz gleznu, kurā redzamas divas sniega kupenās ieslīgušas mājiņas. “Cilvēkiem gribas kaut ko vienkāršu, smuku.” Agrāk Māris ar savām gleznām piedalījās izstādēs, tagad vairs ne. “Mani aicina uz izstādēm, bet es nevaru atļauties braukāt pa Latviju. Kad cilvēks pasūta gleznu, viņš negrib gaidīt,” viņš neslēpj, ka ar gleznošanu pelna naudu, un tas atbruņo.

 

“Nesen zvanīja no Vaivariem, lūdza, lai iedodu savas gleznas, un solīja, ka tās apskatīs prezidenta kundze. Smejos, ka Ivetai Vējonei divas manas gleznas ir mājās. Kad Raimonds Vējonis vēl bija aizsardzības ministrs, viņš šad tad iebrauca pie manis, lai iegādātos kādu gleznu dāvināšanai,” stāsta Māris. Kad saku, ka tomēr kāds labums no darbošanās politikā, viņš gandrīz apvainojas. 

 

Gleznojot noķer adrenalīnu 

 

Kādā sirds nostūrī Māris joprojām ir ugunsdzēsējs. Kad 2000. gadā nogranda sprādzieni universālveikalā Centrs, viņš bija viens no glābšanas darbu vadītājiem, tāpēc nav brīnums, ka Māris īpaši dzīvoja līdzi glābēju darbam Maxima sagrūšanas laikā. Māris atzīst, ka elementāras ugunsdrošības normas lielveikalos joprojām netiek ievērotas, piemēram, ejas platums starp plauktiem. “Ja kaut kas notiktu, es vispār netiktu ārā,” saka Māris. “Sākumā glābj tos, ko vieglāk, pēc tam pārējos — tā ir vienmēr. Lai es netraucētu, ja atgadītos kas ārkārtējs, lidmašīnā mani vienmēr sēdina pirmā vai pēdējā rindā un pie loga.” 

 

Māris uzskata, ka ugunsdzēsēju atalgojums ir neadekvāti zems, bet prasības augstas. “Ugunsdzēsēji trenējas katru dienu, papildinot zināšanas un iemaņas, jo sagatavotībai vienmēr jābūt augstā līmenī. Ir komandas, kas glābj cilvēkus uz ūdens, nirst ledainā ūdenī. Ir miera laiks, bet cilvēki aiziet bojā...” Vai, mālējot daiļas ainiņas, Mārim nepietrūkst adrenalīna, kas bija ugunsdzēsēja darbā? Nē, viņš adrenalīnu prot noķert arī gleznojot. “Man vajag ātrumu, vajag redzēt rezultātu.

 

Māris pamanījis, ka ar laika distanci viņš savus darbus ierauga citām acīm. "Kad pēc kāda laika aplūkoju darbu, kas man nepatika, domāju — johaidī, tajā kaut kas tomēr ir.” Nav jau tā, ka Māra darbi sastāvētu tikai no romantiskām ainām un puķēm. Viņš glezno arī abstraktus, neitrālos, pelēkos un baltos toņos ieturētus tēlus un vīzijas. “Kad cilvēks atnāk, es uzreiz zinu, kādu gleznu viņš nopirks. Nesen aizgājām nopirkt puikam tauriņu pie uzvalka. Pārdevēja skatās un negaidīti saka: “Man mājās ir jūsu glezna” Tas ir patīkami,” atzīst Māris. 

 

PATIESĀ DZĪVE - 2015